"Ja tu esi spējīgs par kaut ko sapņot, tad tu esi spējīgs to arī sasniegt." / Volts Disnejs
"Neatkarīgi no tā, vai tu domā, ka TU TO VARI vai ka tu domā, ka TU TO NEVARI, tev jebkurā gadījumā ir taisnība." / Henrijs Fords
"Tavas dzīves laime ir atkarīga no tā, kādas ir tavas domas." / Marks Aurelijs
"Ko tu domā šodien, tāds tu būsi rīt." / Buda
"Nozīmīgākais lēmums tavā dzīvē slēpjas faktā, ka tu vari mainīt savu dzīvi, mainot savu domāšanu." / Alberts Šveicers
"Seko savām domām, jo tās kļūst par taviem vārdiem. Seko saviem vārdiem, jo tie kļūst par taviem darbiem. Uzmani savas darbības, jo tās kļūst par taviem ieradumiem. Vēro savus ieradumus, jo tie kļūst par tavu raksturu. Pievērs umanību savam raksturam,, jo tas kļūst par tavu likteni."/ No Talmuda
Ir neskaitāmi citāti, kuros tiek aprakstīts mūsu zemapziņas neaptverami milzīgais potenciāls. Bet kas īsti ir zemapziņa, kur tā atrodas un ar ko tā atšķiras no apziņas?
Cilvēka fiziskās smadzenes - tik dziļi pētītas, bet vēl joprojām tik neizdibināmas
Pieauguša cilvēka smadzenēs ir aptuveni 86 miljardi nervu šūnu, ko sauc arī par neironiem. Tos savstarpēji savieno aptuveni 100 triljoni sinapses. Tas nozīmē, ka katra atsevišķa smadzeņu šūna ir savienota ar vismaz 1000 citām smadzeņu šūnām.
Pat attīstītākie no mums, cilvēkiem, apzināti izmanto tikai 2-4% no sava garīgā potenciāla - aptuveni 95% esošo resursu ir neapzināti.
No aptuveni 2000 kalorijām, ko sadedzinām dienā, apmēram 500 kalorijas tiek izmantotas smadzenēm. Lai gan mūsu smadzenes veido tikai aptuveni 2% no ķermeņa svara, tās tomēr patērē līdz pat 25% no mūsu ikdienas enerģijas daudzuma.
Galvas smadzenes ļauj mums domāt, just un rīkoties, kā arī organizē un pārvalda neskaitāmus automātiskus mūsu ķermeņa procesus.
Smadzenes varam rupji iedalīt ne tikai labajā un kreisajā puslodē, bet arī vairākās citās daļās:
frontālās daivas, kur norisinās intelektuālā plānošana, griba procesi un kritiskā domāšana,
parietālās daivas, kur notiek orientēšanās un matemātikā domāšana, temporālās daivas, kas ir atbildīgas par valodu un atmiņa
un pakauša daivas, kur notiek vizuālās informācijas apstrāde.
Smadzenes veidojas un attīstās atkarībā no to individuālās izmantošanas veida, mērķa un intensitātes, un pat vecumdienās tās raksturo milzīga sarežģītība un neiroplasticitāte, t. i., pastāvīga spēja veidot jaunus savienojumus un apgūt jaunus mācību procesus.
Tātad, vienkārši sakot, mūsu smadzenes ir spējīgas mainīties un attīstīties līdz pat mūsu pēdējai stundiņai, neatkarīgi no tā, kādā vecumā šī stundiņa pienāk.
Starp ķermeni, valodu, emocijām un smadzenēm pastāv savstarpēja mijiedarbība: pietiek mainīt sejas izteiksmi vai stāju, lai anatomiskajā nervu sistēmā notiktu skaidri pamanāmas izmaiņas, un otrādi.
Smadzeņu šūnas tiek iedalītas pēc to funkcionāljām īpatnībām, piemēram:
smadzeņu nervu šūnas "spoguļneironi" nosaka mūsu sajūtas un sociālo uzvedību. ASV pētnieki atklāja, ka spoguļneironi liek mums just tā sācaumo epmātiju jeb spēju iejusites "citu cilvēku ādā". Spēt just īdzi to, ko jūt citi, piemēram, žēlumu, skumjas, prieku vai sāpes. Tie ir atbildīgi arī par mūsu intuīciju un ļauj mums uzminēt, kas varētu sekot.
Tiek uzskatīts, ka cilvēka smadzeņu iespējas un funkcionalitāte ir varēta spēt izpētīt tikai aptuveni 5% apmērā. Paradoksāli - tik daudz pētām kosmosu, okeāna un pazemes dzīles, bet paši savu potenciālu vēl ne tuvu neesam izzinājuši.
Cilvēkiem ir divas uztveres sistēmas - apziņas un zemapziņas
Tiek uzskatīts, ka cilvēka fiziskajās smadzenēs zemapziņa ir atrodama amigdalā - vidējā temporālajā smadzeņu daivā. Amigdala ir apmēram mandeļu rieksta lielumā, no kā arī radies tās nosaukums (grieķu val. - mandele).
Daži salīdzinājumi starp apziņu un zemapziņu:
Kā jau iepriekš minēju, mūsu prāts jeb apziņa kontrolē aptuveni 5% mūsu uztveres un uzvedības, zemapziņa - aptuveni 95%.
Apziņas jeb prāta kontrole pār mūsu darbībām ir īslaicīga, bet zemapziņa visu kontrolē 24 stundas diennaktī.
Prāts jeb apziņa ir apmēram 18% no mūsu smadzeņu masas - pelēkā viela, zemapziņa - aptuveni 82% - baltā viela.
Prāts apstrādā 2000 bitu informācijas sekundē, zemapziņa – 400 miljardus bitu.
Prāts apzināti izvirza mērķus, tos sasniedz ar gribas palīdzību un novērtē rezultātus. Zemapziņa neizvirza savus mērķus, bet īsteno tos, kas ir izvirzīti. Zemapziņa nevis vērtē rezultātus, bet salīdzina sasniegumus ar izvirzītajiem mērķiem.
Prāts uztver pagātni un nākotni, zemapziņa uztver tikai tagadni.
Prāts izmanto tikai īstermiņa atmiņu, kuras robežas ir ierobežotas līdz 20 sekundēm, zemapziņa atceras visu un vienmēr.
Mūsu zemapziņa spēj absorbēt, izfiltrēt, apstrādāt un saglabāt līdz pat 80 000 informācijas vienību sekundē, tātad tā ir 10 000 reižu ātrāka (un gudrāka) nekā mūsu apzinātais prāts, uz kuru mēs tik ļoti koncentrējamies.
Eksperti lēš, ka zemapziņas un apziņas attiecība ir aptuveni 10 000 : 1. Salīdzinājumam: ja apziņa ir 10 m, tad zemapziņa būtu 10 km.
Apziņa jeb prāts spēj domāt tikai 1 domu vienlaicīgi, koncentrēties tikai uz kaut ko vienu. Pamēģini apzināti sekot tam kā tu šobrīd ieelpo un izelpo un vienlaicīgi saskaitīt, piemēram, cik krēslu ir tavās mājās. Vari? Visticamāk, ka nē. Un kā tu domā, kurš atbild par to, lai tava sirds turpinātu sisties, lai tava asinsrite turpinātu cirkulēt, lai tu spētu uztvert tev apkārt notiekošo, kamēr tu domā par savu elpošanu vai skaiti krēslus? Zemapziņas galvenais uzdevums ir par katru cenu nodrošināt tavu izdzīvošanu.
Cilvēka zemapziņa
Zemapziņa kontrolē aptuveni 95% ne tikai mūsu organisma funkciju, bet arī mūsu darbību izpildi. Mūsu zemapziņa darbojas uz ieraduma pamata, tā vienmēr reaģē uz vieniem un tiem pašiem dzīves signāliem ar vienu un to pašu uzvedības modeli. Salīdzināšanai - ar vienu un to pašu rokas grāmatu.
Mūsu zemapziņu varam iedomāties kā milzīgu bibliotēku, kurā tiek sastrukturizēta un uzglabāta visas mūsu dzīves pieredze. Ir grāmatas, kuras tiek lasītas un pārlasītas beiži un ir grāmatas, kuras noput un iespējams tā arī paliek nelasītas visa mūža garumā.
Neiropsihologs Riks Hansons saka: "Lai saglabātu mūsu senčus dzīvus, māte daba attīstīja smadzenes, kas regulāri lika viņiem pieļaut trīs kļūdas: Pārvērtējot draudus, nepietiekami novērtējot iespējas un nepietiekami novērtējot resursus (draudu pārvarēšanai un iespēju uztveršanai)".
Destruktīvi modeļi, kas rodas mūsu dzīves gaitā, ir iekšējās reakcijas, kas ir atdalījušās no sākotnējā iznākuma un tādējādi kļuvušas neatkarīgas. Daudzi mūsu uzvedības modeļi izveidojas aptuveni līdz 6 gadu vecumam. Mēs varam daļēji mainīt šos uzvedības modeļus dzīves laikā, bet reti kad fundamentāli. Bērnības ego veido visu mūsu dzīvi. Aptuveni 6 gadu vecumā parādās tā saucamais, kritiskais faktors, kas atdala apzināto no neapzinātā. Pēc katras jaunas sensorās uztveres šis kritiskais faktors pārbauda, vai jau ir pieejama piemērota uzvedības programma. Ja "jā", tad tā tiek automātiski pārņemta. Ja "nē", kritiskais faktors pārbauda, vai šo jauno informāciju var ignorēt vai tā ir jāreģistrē no jauna.
Mentālajā treniņā mēs iegūstam piekļuvi savai zemapziņai, uz laiku ierobežojot, novēršot uzmanību vai izslēdzot kritisko faktoru jeb apziņu. Apspiestā informācija var nonākt virspusē, jaunā, pozitīvā informācija var nonākt tieši zemapziņā, tikt noenkurota un īstenota.
RAS - Retikulārā aktivācijas sistēma
Mūsu smadzeņu neapzinātajā daļā atrodas sava veida smadzeņu fokusa muskulis, ko sauc par retikulāro aktivācijas sistēmu (RAS).
RAS nepārtraukti vāc datus, faktus un informāciju, kas attiecas uz tavu nosprausto galveno mērķi.
Tiklīdz tavās smadzenēs ir izveidojies ciešs mērķis, ko tu patiešām un kaislīgi vēlies sasniegt, RAS sāk meklēt visas iespējas un variantus, lai to īstenotu.
RAS attīstās līdzīgi kā muskulis, caur treniņiem un atkārtošanu.
Mēs domājam vidēji 60 000 - 80 000 domu dienā. Mūsu smadzenes apstrādā aptuveni 11 miljonus bitu sekundē, no kuriem 90-95 % ir neapzināti, tātad tikai 5-10 % ir apzināti. Par precīzām proporcijām zinātnieki vēl joprojām strīdās.
Saskaņā ar Amerikas Zinātnes institūta veiktā pētījuma datiem no vidēji 65 000 domām dienā aptuveni 80% ir tieši tās pašas domas, kas mums ir bijušas jau iepriekšējā dienā. Un diemžēl viesbiežāk tās ir negatīvas.
Tātad tā ir mūsu uztveres ilūzija, ka mēs uzskatām, ka varam izlemt katru reizi no jauna un bez aizspriedumiem, balstoties tikai uz konkrēto situāciju. Lai arī kā mums to negribētos atzīt, vērtējot jebkuru jaunu situāciju, mēs izmantojam atkal un atkal mūsu iekšējos saglabātos uzvedības modeļus.
Tā kā lēmumu pieņemšana prasa daudz laika un enerģijas, mēs zemapziņā cenšamies vienkāršot domāšanas procesus. Rodas modeļi, kas neprasa racionālu domāšanu. Taču mūsu smadzenes bieži mūs maldina. Šo fenomenu (parādību) sauc par kognitīvo aizspriedumu (kropļojumu). Tie var novest mūs pie kļūdainiem secinājumiem un tādējādi mēs sistemātiski maldinām sevi.
Parasti mūsu smadzenes salīdzinoši labi tiek galā ar visu informāciju, ar ko saskaramies ikdienā. Smadzenēm ir pietiekama kapacitāte, lai noturētu mūsu uzmanību. Tomēr problēma ir tā, ka dažkārt var gadīties, ka mēs esam pakļauti zināmai sistemātiskai aizspriedumainībai (novirzei, neobjiktivitātei), paši to nemanot, jo informāciju apstrādājam neapzināti un gandrīz automātiski. Automātiski mēs pieņemam, ka tā ir taisnība un ka tā tam ir jābūt.
Mūsu ātrās domāšanas režīmā smadzenes izmanto īsceļus, lai nonāktu pie secinājumiem, kas bieži vien ir pietiekami labi. Šos saīsinājumus sauc par kognitīvajām heiristikām. Heiristikas pašas par sevi ir ļoti noderīgas (piem., krustojot ceļu, mē spējam sekunžu laikā automatiski novērtēt, vai situācija ir droša), taču dažkārt heiristikas noved pie secinājumiem, kas ir salīdzinoši tālu no patiesās situācijas (piem., cilvēks jebkura veida uniformā tiek automātiski utverst ar lielāku cieņu un respektu, nekā cilvēks ikdienišķā apģērbā, lai gan savā būtībā tas taču arī ir tikai vienkāršs cilvēks). Kad mēs pieņemam lēmumus, pamatojoties uz šādiem neuzticamiem secinājumiem, lietas var beigties ļoti nepareizi. Tā kā kognitīvā heiristika var mūs šādā veidā ievilkt lamatās, heiristiku bieži dēvē par kognitīvajiem aizspriedumiem.
Kognitīvie (uztveres, mācīšanās, atmiņas, domāšanas un zināšanu) aizspriedumi
Cilvēka kognitīvās spējas ietver, piemēram, uzmanību, atmiņu, mācīšanos, radošumu, plānošanu, orientēšanos, iztēli, domāšanu, introspekciju, gribu, ticību un dažas citas.
Šeit daži kognitīvo izkropļojumu jeb aizspriedumu elementi:
Sekotāja efekts - mēs bieži neapzināti pieņemam tieši to viedokli, kas ir visizplatītākais, neapšaubot to.
Apstiprinājuma neobjektivitāte - mēs bieži interpretējam jaunu informāciju tieši tā, lai tā atbilstu mūsu pašu gaidām.
Pašvērtējuma izkropļojumi - personīgos panākumus mēdz piedēvēt savām spējām, neveiksmēs mēdz vainot ārējos apstākļus.
Dzimumu aizspriedumi - mēs mēdzam domāt ar lomu stereotipiem un attiecināt darbības uz dzimumu.
Halo efekts - mēs esam tendēti izdarīt secinājumus par zināmām personas īpašībām arī attiecībā uz tās personas īpašībām, par kuru mums vispār nav informācijas. (Tas ir domāts tā, ka piem., ja mums svešā cilvēkā kāda acīmredzama, pamanāma īpašība liekas pozitīva, simpātiska, mēs automātiski pieņemam, ka šim cilvēkam arī citas īpašības ir pozitīvas.)
Šādu smalku izkropļojumu īpatnība ir tā, ka tie ir neatņemama mūsu smadzeņu sastāvdaļa. Mēs nevaram izvairīties no izkropļotas domāšanas.
Liela daļa no tā, kas ar mums notiek dzīvē, ir izpausme tam, ko mēs paši radām ar savu domāšanu.
To, cik lielā mērā mūsu pašu domas nosaka mūsu pieredzi, parāda, piemēram, placebo. Mūsu domāšanas dēļ placebo patiešām pozitīvi ietekmē mūsu veselību. Zinātniski pamatotā dokumentālajā filmā "Prāts nosaka ķermeni" (The mind determines the body) slavenais Discovery Channel parādīja, ka placebo iedarbojas uz psihi un tādējādi uzlabo pašsajūtu vai dziedina. Vai otrādi: ar tā saukto neiromediatoru palīdzību mūsu smadzenes dažu sekunžu laikā spēj izraisīt reālas fiziskas sūdzības, piemēram, baiļu reakcijas gadījumā, pat ja skartie orgāni ir pilnīgi veseli.
Tie, kas mēģina gūt panākumus tikai ar slaveno "pozitīvo domāšanu", pārāk bieži ir vīlušies, jo zem "pozitīvās domāšanas" segas turpina kūpēt mūsu bailes, šaubas, bloķējumi.
Mūsu prāta "pozitīvie" ieteikumi (piemēram, "tu esi veiksmīgs"; "viss, kas notiek, ir labs", "tu kļūsi bagāts" u. c.) netiek galā ar šaubām ("es to nespēju", "es neesmu tā vērts", "drīzākais, ka man tas neizdosies"), bet noved pie iekšējas sašķeltības.
Jaunas uzvedības apguve
Neraugoties uz cilvēku evolūciju, mēs joprojām nesam sevī akmens laikmeta ģenētisko materiālu. Iespējams, vislabāk zināmais no tiem ir mūsu iedzimtā, zemapziņā esošā refleksu uzvedība bīstamās situācijās.
Šādos gadījumos mūsu limbiskā sistēma reaģē neapzināti un nekavējoties, izmantojot arhaisko avārijas programmu - uzbrukums, bēgšana vai stīvums (reakcija "cīņa vai bēgšana").
"Mums visiem ir 2 miljonus gadu vecas smadzenes. Jūsu smadzenes ir radītas, lai jūs izdzīvotu. Jūsu smadzenes nav radītas, lai padarītu jūs laimīgu, tas ir jūsu uzdevums!" - Tonijs Robinss.
Tikai jauni nosacījumi un spēcīgas emocijas var pastāvīgi mainīt šīs automātiskās reakcijas.
Mentālais treniņš rada jaunu pieeju neizmantotajam potenciālam, fokusē zemapziņas programmas uz mūsu mērķiem un saskaņo gribu, spējas, uzskatus un mūsu iekšējo dialogu ar sasniedzamajiem mērķiem.
Mēs varam iemācīties mainīt savu fokusu, vizualizēt skaidrus mērķus un attiecīgi sniegt zemapziņai jaunu mērķtiecīgu informāciju, tādējādi automātiski mainot savu uzvedību.
Ja mēs pievēršam uzmanību skaidri definētam mērķim, mūsu zemapziņa virza mūs uz galamērķi - gluži tāpat kā, piemēram, braucot ar automašīnu, mēs bieži vien neapzināti sasniedzam savu galamērķi.
Maini savu dzīvi - TAGAD. Apgūsti efektīvākos rīkus un metodes, kā ātri un ilgtspējīgi mainīties. Iemācīties labāk izprast savu un citu cilvēku uzvedību. Pārvarēt savus veiksmes blokādes un apzināties, kas tev nepieciešams laimīgai, veiksmīgai un veselīgai dzīvei.